Pēc izbraukšanas no Tekirdā vējš vēl vairāk pieņēmās spēkā, lai gan nav skaidrs, kā tas vispār iespējams. Pabraukt kļuva gandrīz pavisam neiespējami. Lai gan šo frāzi jau biju lietojis iepriekš, šoreiz tā gandrīz atbilst patiesībai. Igors gan teica, ka kalnos mēdz būt vēl trakāk, un ka teltis, ko mēs izmantojām, to izturot. Izklausās biedējoši.
Diemžēl lielākā daļa skaistumu nu bija palikusi aizmugurē, un tagad līdz pat Stambulai mūs gaidīja šoseja, lai arī gluda. Te atkal parādījās maršruta plānošanas problēmas. Ir ļoti grūti izdarīt tā, lai bez sveša transporta varētu izbraukt un atgriezties lidostā, nenobraucot ievērojamu gabalu pa maģistrālēm. Uz autobāņa velobaikeriem ceļš vispār ir slēgts, tāpēc vēl labi, ka līdz galamērķim varējām tikt pa parastu šoseju (kaut arī maģistrāli).
Kā jūs zināt, es atšķaidu savas piezīmes un fotogrāfijas ar patvaļīgi no visurienes sagrābstītiem faktiem. Te tas ir vēl jo aktuālāk, jo par šoseju rakstīt vispār nav ko.
Tā kā lūk, jums vēl kaut kas karsts.
2008. gadā itāliete ar garo vārdu Džuzepina (Vai Žozefīne?) Paskvālino di Marineo stopēja pa Tuvajiem Austrumiem, ģērbusies kā līgava, saskaņā ar savu māksliniecisko koncepciju. Viņas mērķis bija pierādīt, ka cilvēki visā pasaulē ir labi, un nenodarīs ļaunumu ceļotājam. Viņa tika nogalināta Turcijas pilsētā Gebzē. Pierādījums izgāzās.
Vai arī lūk, smieklīga bildīte turku līdzjutējas vs brazīliešu.
Bet tagad par nopietnākām ziņām. Turki ar tiesas lēmumu ir pilnībā aizlieguši piekļuvi planētas galvenā ateista, evolucionārā biologa Ričarda Dokinsa mājaslapai, kuru es nesen pieminēju. Dokinss ir sarakstījis vairākas lieliskas populārzinātniskas grāmatas. Par ateismu — “Dievs kā ilūzija”, par gēniem un evolūciju – “Aklais pulksteņmeistars” un “Savtīgais gēns”. Grāmatas var viegli lejupielādēt Librusekā, ko es jums arī visādi iesaku.
Pagaidām esmu izlasījis tikai pirmo – apbrīnojami, cik ļoti tajā viss sakrīt ar manām domām. Acīmredzot te darbojas tas pats efekts, kas zinātnē vispār – nav tādas “dažādas zinātnes”. Zinātne, kā pieeja pasaules izziņai, ir viena. Proti, atšķirību pieejās, idejās un teorijās ir miljons, bet pamati ir vieni. Ja tie tiek gāzti, kā kvantu mehānikas gadījumā, kas nāca Ņūtona fizikas vietā, tad visiem, līdz netiks radīta vēl labāka teorija. Tiesa, grāmata nav īpaši bieza, un tāpēc reliģiju kritizē nedaudz fanātiski un pa virsu – sagrābstīti piemēri no visurienes, bet tie netiek atklāti sīkāk. Tas ir saprotams – autora mērķis bija parādīt visu reliģiju absurdumu un muļķību, bet satilpināt visus spriedumus par šo tēmu vienā grāmatā ar detalizētiem pierādījumiem nav iespējams, tā ka tas drīzāk ir apskats. Vēl saspiestāku šī paša izklāstu var atrast Vasermana rakstā “Ateisma diloģija”.
Pilsētu tā sauc, starp citu, tāpēc, ka Turcijā ir vairākas pilsētas ar nosaukumu Eregli. Lai atšķirtu šo, tai pievienoja priedēkli “marmora”, jo blakus ir jūra. Savukārt jūra ieguva savu nosaukumu, pateicoties salai tās centrā, kur iegūst marmoru. Tagad turp ved tūristus. Salas (šī un citas) mums ceļā bija vairākkārt redzamas, jo jūras platums tās platākajā vietā ir tikai 80 km, bet salas vēl tuvāk.
Kas attiecas uz pašu pilsētu, tā ir neliela, kalpo kā atpūtas vieta stambuliešiem, kuriem līdz tai jābrauc mazāk par stundu. Tā atrodas pakalnā, aiz kura ir pussala un zemesrags. Tur teorētiski vajadzēja būt kempingam. Mēs gan aizbraucām tikai līdz kaut kādam centrālajam laukumam, kur atradās (visticamāk) Ataturka statuja zirgā, un blakus kiosks ar doneriem.
Vakars tuvojās, bet spēku vairs nebija. Tāpēc nolēmām iestiprināties, iepirkties, izbraukt no pilsētas un meklēt kempingu – cerība, ka tas ir iekšā uz zemesraga, kaut kā izkūpēja pēc saskarsmes ar vietējiem. Viņi mums apgalvoja, ka tuvākais kempings ir 13 km virzienā uz Stambulu, bet pašā pilsētā nekā tāda nav. Mani cīņu biedri šoreiz pret vietējiem izturējās nez kāpēc paranoiski, īpaši centās Sergejs. Vai nu tāpēc, ka bērni mums plijās virsū un lūdza pavizināties ar ričukiem, vai arī nogurums lika sevi manīt – bet viņš bija noskaņots reti ļauni, tikai nikni rūca: “Čakarē viņi mūs”.
Kas mūs noteikti nečakarēja, tas bija veikala īpašnieks – viņš draudzīgi un labā angļu valodā ar mani tērzēja, iedeva atlaidi, un vispār foršs čalis, tāpēc es pat pārvarēju kautrību un palūdzu viņam papozēt.
Pēc tam laukumā mums tomēr beidzot pagatavoja pa doneram, kurā, starp citu, iekšā bija koftedži, proti, tās pašas tefteļas, kuras es reklamēju iepriekšējos rakstos, tikai nevis pēc Tekirdā receptes, bet vietējās. Atguvuši spēkus un garu, mēs ar Igoru pagājām simt metrus no laukuma, vairs neatceros ar kādu mērķi, bet šķiet, ka meklējot viesnīcu.
Viesnīca kā tāda netika manīta, toties acīs krita milzīgs uzraksts “Pansiyon”, tas ir, “Pansijon”. Es pamēģināju iztulkot – beigās ieguvu “pansions”. Tas mani nedaudz samulsināja, bet ne uz ilgu laiku – ieskatījos skaidrojošajā vārdnīcā, kas tas tāds ir. Un te, ak moderno tehnoloģiju brīnumi – desmitniekā: “Pansions – neliela privāta viesnīca”. Tieši tas, kas vajadzīgs. Es turpat karsti pateicos aifonam, BSE un vārdnīcai WeDict, pēc kā iegāju iekšā.
Turpat vestibilā bija galdiņi, atzveltnes krēsli, LCD teļuks un virtuve aiz letes. Krēslos sēdēja omītes un pāris bērnu. Viena no omītēm ņipri pielēca kājās, un ļoti saprotami un skaidri, lai gan bez neviena paša angļu vārda, man paziņoja, ka jā, mēs varam te pārnakšņot, jā, ar velosipēdiem, jā, 6 cilvēki, un mums tas maksās 20 liras no cilvēka, tas ir, tikai 7 latus – gluži mēreni. Es uzreiz pateicu, ka iešu pakaļ pārējiem, bet viņa atbildēja, ka pasauks “patronu” turpmākām sarunām. Par laimi, to, kas ir patrons, var uzminēt pēc jēgas arī bez vārdnīcas. Tālāk viss gāja kā smērēts – patrons uzreiz nolaida cenu līdz 15 lirām par nakti, tas ir, nieka 5 latiem, kas mūs visus vairāk nekā apmierināja (mani pēc viesnīcas Doubletree ASV tāda cena vispār dzen izbrīnā).
Dabiski, mēs piekritām, atstiepām mantas, nometām ričukus tur, kur sanāca (tai skaitā turpat vestibilā), un gājām apskatīt pilsētiņu, kamēr nav satumsis. Bet par to jau nākamajā daļā.